“Ticība ir roka, kas satver bezgalīgo palīdzību; tā ir līdzeklis, kas atjaunotai sirdij liek pukstēt saskaņā ar Kristus sirdi.
Pūloties aizsniegt savu mājvietu, vētra ērgli bieži vien iedzen tumšā kalnu aizā. Starp putnu  un  saulainajiem  augstumiem,  kur  nostiprināta  ligzda,  traucas  drūmas,  sadusmotas mākoņu masas. Kādu brīdi tas šķiet apjucis un mētājas šurp un turp, sitot ar saviem spēcīgajiem spārniem, it kā gribēdams biezos mākoņus izdzenāt. Cenšoties rast izeju no šī cietuma, ērglis ar mežonīgiem  kliedzieniem  saceļ  trauksmi  kalnu  baložos,  bet  tad  pēkšņi  ar  spalgu  uzvaras saucienu metas augšup tumsā, lai brīdi vēlāk atrastos virs mākoņiem mierīgajā saules spožumā. Tumsa un vētra paliek zem viņa, visapkārt skaidras debesis. Putns sasniedz savu mājvietu lepnas klints virsotnē un jūtas apmierināts, bet, lai nokļūtu šajā gaismā,  bija  jādodas  cauri  tumsai.  Tas  prasīja  piepūli,  tomēr  meklētais  patvērums  ir  laba atlīdzība.

Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam sekot Kristum. Mums jāiemācās dzīvot ticībā, jo tikai tā mēs izkļūsim cauri mākoņiem, kas līdzīgi biezai sienai mūs šķir no Debesu gaismas. Mums jāaizsniedz ticības augstumi, kur visapkārt valda miers un līksmība Svētajā Garā.”

/Elena Vaita “Vēstis jaunatnei”/