Bērnībā mums bieži patīk sapņot par to, kas būsim, kad izaugsim lieli. Pieaugot mēs sākam apjaust, ka ar sapņošanu vien nepietiek – lai kaut ko sasniegtu, ir kaut kas jādara. Lai dabūtu labas atzīmes, nepieciešams čakli mācīties. Lai dabūtu algu, nepieciešams strādāt. Un tā sapņi pārvēršas plānos visai dzīvei – kur mācīties, par ko strādāt, kā ģimeni veidot, kā bērnus audzināt, kā pavadīt vecumdienas, utt.. Un tad šos sapņus un plānus pārtrauc kaut kas, ko neviens negaida un neplāno, bet tas neizbēgami pienāk. Un tā ir nāve. Lai gan cilvēciski šķiet, ka ar nāvi viss beidzas,

Dievs ir devis skaistu apsolījumu “Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienumēr. (1.tes 4:14)“

Un te rodas ļoti būtisks jautājums – ja dēļ atzīmēm ir jāmācās, ja dēļ algas ir jāstrādā, tad

kas ir jādara, lai iemantotu iespēju mūžīgi mūžos būt kopā ar mūsu Radītāju un Kungu Jēzu Kristu ?

Turpināt lasīt →