






Cauri visai Bībelei ir saskatāms kāds brīnišķīgs un cerību nesošs stāsts. Tas vēstī mums par Dievu kā visa universa radītāju un valdnieku. Un kaut arī Viņu pienāktos godāt kā Radītāju vai Ķēniņu Ķēniņu, Viņš mūs sauc par saviem bērniem un sevi ļauj uzrunāt kā mūsu Debesu Tēvu. Ja mēs uzmanīgi lasām Bībeli, tad varam atklāt, ka Dievs mūs ir īpaši mīlējis jau kopš paša iesākuma.
Gluži kā mīloši un gādīgi vecāki pirms mazuļa ienākšanas ģimenē sarūpē drēbītes, gultiņu, mantiņas un labiekārto istabu, lai mazulis būtu priecīgs un laimīgs, tāpat arī Dievs savā mīlestībā ļoti gatavojās, lai cilvēki justos dzīvespriecīgi un laimīgi.
Dievs radīja šo planētu īpaši skaistu – Viņš dēstīja dažnedažādākos kokus, lika ziedēt visu iespējamo krāsu ziediem, piepildīja šo pasauli ar brīnišķiem dzīvniekiem, zivīm un putniem. Nemaz nerunājot par brīnum garšīgajiem augļiem un riekstiem, ko Dievs cilvēkam radīja par barību. Un, kad Dievs atzina visu labu esam, Viņš radīja cilvēkus un nodeva šo pasauli viņiem par īpašumu. Tik tiešām cilvēka gaitas uz šīs zemes iesākās kā idilliska pasaka. Bet lai tas tā varētu turpināties, bija viens priekšnoteikums – cilvēkam bija jāuzticas Dievam.
Jāuzticas, ka Dievs viņus mīl un Dieva dotie likumi ir nepieciešami šīs idilles nodrošināšanai.
Kā uzticības pārbaudījumu Dievs deva īpašu koku, par kuru teica: “Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi (1.Moz 2:17).”
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šāds sods ir pārāk bargs un tad jau Dievs nemaz nav mīlošs Tēvs. Bet būtiski apzināties, ka laimes un harmonijas ilgstošai nodrošināšanai ir nepietiekami tikai ar “galviņas glāstīšanu un garšīgu lietu dāvāšanu”.
Ir nepieciešams dot noteikumus šīs harmonijas uzturēšanai un rūpēties par to ievērošanu.
Tādēļ Dievs, redzot to postu un bēdas, ko var radīt neuzticība Viņam un Dievišķo principu neievērošana, ieviesa tik bargu sodu. Pretējā gadījumā tie cilvēki, kuri nevēlas ievērot Dievišķos principus sagandētu gan savas dzīves, gan citu cilvēku dzīves.
Diemžēl pirmie cilvēki, sātana piemānīti, izvēlējās neuzticēties Dievam un pārkāpa nolikto uzticības pārbaudi. Līdz ar to viņiem pienācās iepriekš pasludinātais sods – nāve. Un tā Dievs nonāca lielas dilemmas priekšā – no vienas puses Viņš nevarēja “pievērt acis” un izlikties, ka nekas nav bijis, jo tas kalpotu kā slikts precendents un potenciāli varētu novest pie haosa un iznīcības visā universā. Tai pat laikā Dievs cilvēkus ļoti mīlēja un vēlējas tiem dot otro iespēju.
Kā lai apvieno šos divus principus – taisnīgums un žēlastība?
Iespēja bija tikai viena un māceklis Jānis to apraksta šādiem vārdiem: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību (Jāņa 3:16).”

Gada nogale parasti asociējas ar svētkiem, kuros vairāk nekā kā citreiz ikdienā aizdomājamies par pašu brīnišķīgāko stāstu Bībelē.
Par stāstu, kurš atklāj Dieva neizmērojamo mīlestību uz cilvēkiem.
Šī stāsta būtība vienā teikumā apkopota Jāņa evaņģēlijā 3:16 “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. Nereti mēs apstājamies tikai pie šī stāsta iesākuma – Jēzus dzimšanas. Piedāvāju šo stāstu aplūkot nedaudz plašāk un tam par pamatu izmantot vienu no Jēzus līdzībām. Šī līdzība būs par kādu saimnieku, kas dēstīja brīnišķīgu vīna dārzu, uzticēja to strādniekiem un pats aizceļoja. Parasti šo līdzību apskata kā vēstījumu tā laika reliģiskajiem līderiem. Bet, tā kā Dievs katram cilvēkam ir kaut ko uzticējis, tad šis stāsts ir aktuāls arī šodien ikvienam no mums.

“Mēs bieži bēdājamies tāpēc, ka ļaunie darbi sev līdzi nes nepatīkamas sekas; bet tā nav grēku nožēla. Patiesas bēdas par grēku ir Svētā Gara darbības rezultāts. Svētais Gars atmasko sirds nepateicību, kas ir nicinājusi un apbēdinājusi Pestītāju, un sagrauztus ved mūs nožēlā pie krusta pakājes.
Katrs grēks Jēzu ievaino no jauna,
un, kad mēs uzlūkojam To, kuru esam “dūruši”, mēs skumstam par grēkiem, kas sagādājuši Viņam ciešanas. Šāda nožēla vadīs pie atteikšanās no grēka.
Laicīgs cilvēks šīs bēdas var nosaukt par vājumu, bet tās ir spēks, kas ar nesaraujamām saitēm savieno nožēlas pilno ar Mūžīgo.

/Bībeles pants no 2. Vēstules korintiešiem 8:9/

/Bībeles panti no Vēstules efeziešiem 5:1-2/