
Pūloties aizsniegt savu mājvietu, vētra ērgli bieži vien iedzen tumšā kalnu aizā. Starp putnu un saulainajiem augstumiem, kur nostiprināta ligzda, traucas drūmas, sadusmotas mākoņu masas. Kādu brīdi tas šķiet apjucis un mētājas šurp un turp, sitot ar saviem spēcīgajiem spārniem, it kā gribēdams biezos mākoņus izdzenāt. Cenšoties rast izeju no šī cietuma, ērglis ar mežonīgiem kliedzieniem saceļ trauksmi kalnu baložos,
bet tad pēkšņi ar spalgu uzvaras saucienu metas augšup tumsā, lai brīdi vēlāk atrastos virs mākoņiem mierīgajā saules spožumā.
Tumsa un vētra paliek zem viņa, visapkārt skaidras debesis.
Putns sasniedz savu mājvietu lepnas klints virsotnē un jūtas apmierināts, bet, lai nokļūtu šajā gaismā, bija jādodas cauri tumsai. Tas prasīja piepūli, tomēr meklētais patvērums ir laba atlīdzība.
Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam sekot Kristum. Mums jāiemācās dzīvot ticībā, jo tikai tā mēs izkļūsim cauri mākoņiem, kas līdzīgi biezai sienai mūs šķir no Debesu gaismas. Mums jāaizsniedz ticības augstumi, kur visapkārt valda miers un līksmība Svētajā Garā.
/Elena Vaita. Vēstis jaunatnei/
Lai Dievs Tev šodien dāvā jaunas spārnu vēdas un spēku, ar ko ticībā izlauzties cauri rūpju mākoņiem!