Spēks rodas strādājot:  darbība ir dzīvības pirmais nosacījums.

Tie, kas cenšas saglabāt kristīgu dzīvi, tikai patērējot žēlastības pasniegtās svētības, bet, neko nedarot Kristus labā, patiesībā cenšas dzīvot tikai, lai ēstu. Kā garīgajā, tā fiziskajā pasaulē tā rezultāts vienmēr būs deģenerācija un pagrimums.

Cilvēkam, kas atsacītos nodarbināt savus locekļus, drīz vien vairs nebūtu nekāda spēka tos lietot.

Tāpat kristietis, kurš negrib izlietot Dieva dāvinātos spēkus, ne tikai nepieaugs Kristū, bet zaudēs arī to spēku, kas viņam jau bija.

(..) Dievs cilvēkiem ir dāvinājis priekštiesību kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem un savukārt izplatīt svētības saviem līdzcilvēkiem.

Tas ir augstākais gods, lielākais prieks, ko Dievs vispār spēj piešķirt cilvēkiem.

Tie, kas tādā veidā kļūst līdzdalībnieki mīlestības darbos, atrodas vistuvāk savam Radītājam.
Dievs Evaņģēlija vēsti un visu mīlestības kalpošanas darbu varēja uzticēt debesu eņģeļiem. Viņš sava mērķa sasniegšanai varēja izlietot vēl citus līdzekļus. Bet savā bezgalīgajā mīlestībā Viņš izvēlējās mūs par saviem, Kristus un eņģeļu līdzstrādniekiem,

lai mums būtu dalība svētībās, priekā un garīgajā augšupejā, ko dod šāda nesavtīga kalpošana.

/Elena Vaita. Ceļš pie Kristus/