Kādā ciemā bija sabraukuši cilvēki ar mērķi meklēt zeltu. Kāds bija nedaudz atradis un nu visus bija pārņēmis zelta drudzis. Tur bija arī kādi 3 brāļi, kas meklēja kopā. Meklēja, meklēja, bet nevarēja atrast. Saguruši un sadrūmuši tie iegāja kādā alā atpūsties. Pēc atpūtas nolēma turpināt meklēt šeit pat alā… Līdz viņu acīs parādījās mirdzums. Viņi bija atraduši zeltu tepat alā! Tomēr prieka sajūsmu nedaudz apēnoja fakts, ka viņiem bija beigusies pārtika un vajadzēja doties uz ciema veikalu pēc ēdmā. Viņi stingri norunāja nevienam neteikt, ka ataduši zeltu. Dosies tikai iegādāt pārtiku. Bet atgriežoties, tie secināja, ka ļoti daudz vīru viņiem seko. Kādēļ viņi sekoja?

Tas prieka mirdzums acīs nebija noslēpjams. Uzreiz bija saprotams, ka viņi ir atraduši to, ko visi meklēja!

Vai tavās acīs mirdz prieks, par to, ka esi atradis vērtības, ko “ne kodes, ne rūsa tās nemaitā“ (Mat. 6:20)? Vai tavās acīs nojaušams, ka esi atradis to, ko visi tik izmisīgi meklē?