
/Bībeles pants no Psalmiem 103:2/

/Bībeles pants no Psalmiem 103:2/

/Bībele, Psalmi 147:3/




“Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!” /Psalmi 51:14/

“Apslēp Savu vaigu manu grēku priekšā un izdzēs visus manus noziegumus! Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” /Bībele, Psalmi 51:11-12/

/Bībeles pants no Jesajas 26:3/

“Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” /1. Pēt. 5:7-8/


“Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē. “ /Sal.pam. 24:16/
“Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.” /1.Kor. 10:13/


“Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” /Bībele, Jēkaba 1:5/

Cauri visai Bībelei ir saskatāms kāds brīnišķīgs un cerību nesošs stāsts. Tas vēstī mums par Dievu kā visa universa radītāju un valdnieku. Un kaut arī Viņu pienāktos godāt kā Radītāju vai Ķēniņu Ķēniņu, Viņš mūs sauc par saviem bērniem un sevi ļauj uzrunāt kā mūsu Debesu Tēvu. Ja mēs uzmanīgi lasām Bībeli, tad varam atklāt, ka Dievs mūs ir īpaši mīlējis jau kopš paša iesākuma.
Gluži kā mīloši un gādīgi vecāki pirms mazuļa ienākšanas ģimenē sarūpē drēbītes, gultiņu, mantiņas un labiekārto istabu, lai mazulis būtu priecīgs un laimīgs, tāpat arī Dievs savā mīlestībā ļoti gatavojās, lai cilvēki justos dzīvespriecīgi un laimīgi.
Dievs radīja šo planētu īpaši skaistu – Viņš dēstīja dažnedažādākos kokus, lika ziedēt visu iespējamo krāsu ziediem, piepildīja šo pasauli ar brīnišķiem dzīvniekiem, zivīm un putniem. Nemaz nerunājot par brīnum garšīgajiem augļiem un riekstiem, ko Dievs cilvēkam radīja par barību. Un, kad Dievs atzina visu labu esam, Viņš radīja cilvēkus un nodeva šo pasauli viņiem par īpašumu. Tik tiešām cilvēka gaitas uz šīs zemes iesākās kā idilliska pasaka. Bet lai tas tā varētu turpināties, bija viens priekšnoteikums – cilvēkam bija jāuzticas Dievam.
Jāuzticas, ka Dievs viņus mīl un Dieva dotie likumi ir nepieciešami šīs idilles nodrošināšanai.
Kā uzticības pārbaudījumu Dievs deva īpašu koku, par kuru teica: “Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi (1.Moz 2:17).”
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šāds sods ir pārāk bargs un tad jau Dievs nemaz nav mīlošs Tēvs. Bet būtiski apzināties, ka laimes un harmonijas ilgstošai nodrošināšanai ir nepietiekami tikai ar “galviņas glāstīšanu un garšīgu lietu dāvāšanu”.
Ir nepieciešams dot noteikumus šīs harmonijas uzturēšanai un rūpēties par to ievērošanu.
Tādēļ Dievs, redzot to postu un bēdas, ko var radīt neuzticība Viņam un Dievišķo principu neievērošana, ieviesa tik bargu sodu. Pretējā gadījumā tie cilvēki, kuri nevēlas ievērot Dievišķos principus sagandētu gan savas dzīves, gan citu cilvēku dzīves.
Diemžēl pirmie cilvēki, sātana piemānīti, izvēlējās neuzticēties Dievam un pārkāpa nolikto uzticības pārbaudi. Līdz ar to viņiem pienācās iepriekš pasludinātais sods – nāve. Un tā Dievs nonāca lielas dilemmas priekšā – no vienas puses Viņš nevarēja “pievērt acis” un izlikties, ka nekas nav bijis, jo tas kalpotu kā slikts precendents un potenciāli varētu novest pie haosa un iznīcības visā universā. Tai pat laikā Dievs cilvēkus ļoti mīlēja un vēlējas tiem dot otro iespēju.
Kā lai apvieno šos divus principus – taisnīgums un žēlastība?
Iespēja bija tikai viena un māceklis Jānis to apraksta šādiem vārdiem: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību (Jāņa 3:16).”
Pirms vairākiem gadiem nodomāju pameklēt Bībelē principus, pēc kuriem darbojoties varētu iegūt vairāk. Bet man par atklājumu izrādījās, ka rakstuvietas par došanu ir krietni vairāk kā par iegūšanu. Varbūt došana ir kā atslēga uz dziļākām Dieva krātuvēm un pilnīgāku laimi, nekā to varētu sniegt savtība? Vai varētu būt, ka šīs Dieva mācītās likumsakarības, līdzīgi kā gravitācijas likums, darbojas joprojām?
” Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” ” /Ap.d. 20:35/

“Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” /Lk. 6:38/

“Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.” /2.Kor. 9:6/
“Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību.” /1.Tim. 6:17-19/
“Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. Tā kā ir rakstīts: Viņš ir izbēris un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi. – Bet, kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība. Jo šis kalpošanas darbs ne tikvien novērš svētajo trūkumu, bet ir arī pārbagāts ar daudzām pateicībām Dievam. /2.Kor. 9:7-12/

“Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Jes. 58:7-8