Cauri visai Bībelei ir saskatāms kāds brīnišķīgs un cerību nesošs stāsts. Tas vēstī mums par Dievu kā visa universa radītāju un valdnieku. Un kaut arī Viņu pienāktos godāt kā Radītāju vai Ķēniņu Ķēniņu, Viņš mūs sauc par saviem bērniem un sevi ļauj uzrunāt kā mūsu Debesu Tēvu. Ja mēs uzmanīgi lasām Bībeli, tad varam atklāt, ka Dievs mūs ir īpaši mīlējis jau kopš paša iesākuma.
Gluži kā mīloši un gādīgi vecāki pirms mazuļa ienākšanas ģimenē sarūpē drēbītes, gultiņu, mantiņas un labiekārto istabu, lai mazulis būtu priecīgs un laimīgs, tāpat arī Dievs savā mīlestībā ļoti gatavojās, lai cilvēki justos dzīvespriecīgi un laimīgi.
Dievs radīja šo planētu īpaši skaistu – Viņš dēstīja dažnedažādākos kokus, lika ziedēt visu iespējamo krāsu ziediem, piepildīja šo pasauli ar brīnišķiem dzīvniekiem, zivīm un putniem. Nemaz nerunājot par brīnum garšīgajiem augļiem un riekstiem, ko Dievs cilvēkam radīja par barību. Un, kad Dievs atzina visu labu esam, Viņš radīja cilvēkus un nodeva šo pasauli viņiem par īpašumu. Tik tiešām cilvēka gaitas uz šīs zemes iesākās kā idilliska pasaka. Bet lai tas tā varētu turpināties, bija viens priekšnoteikums – cilvēkam bija jāuzticas Dievam.
Jāuzticas, ka Dievs viņus mīl un Dieva dotie likumi ir nepieciešami šīs idilles nodrošināšanai.
Kā uzticības pārbaudījumu Dievs deva īpašu koku, par kuru teica: “Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi (1.Moz 2:17).”
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šāds sods ir pārāk bargs un tad jau Dievs nemaz nav mīlošs Tēvs. Bet būtiski apzināties, ka laimes un harmonijas ilgstošai nodrošināšanai ir nepietiekami tikai ar “galviņas glāstīšanu un garšīgu lietu dāvāšanu”.
Ir nepieciešams dot noteikumus šīs harmonijas uzturēšanai un rūpēties par to ievērošanu.
Tādēļ Dievs, redzot to postu un bēdas, ko var radīt neuzticība Viņam un Dievišķo principu neievērošana, ieviesa tik bargu sodu. Pretējā gadījumā tie cilvēki, kuri nevēlas ievērot Dievišķos principus sagandētu gan savas dzīves, gan citu cilvēku dzīves.
Diemžēl pirmie cilvēki, sātana piemānīti, izvēlējās neuzticēties Dievam un pārkāpa nolikto uzticības pārbaudi. Līdz ar to viņiem pienācās iepriekš pasludinātais sods – nāve. Un tā Dievs nonāca lielas dilemmas priekšā – no vienas puses Viņš nevarēja “pievērt acis” un izlikties, ka nekas nav bijis, jo tas kalpotu kā slikts precendents un potenciāli varētu novest pie haosa un iznīcības visā universā. Tai pat laikā Dievs cilvēkus ļoti mīlēja un vēlējas tiem dot otro iespēju.
Kā lai apvieno šos divus principus – taisnīgums un žēlastība?
Iespēja bija tikai viena un māceklis Jānis to apraksta šādiem vārdiem: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību (Jāņa 3:16).”
dzivolaidzivotu.lv 