Ticības uzvara!

Foto: www.photodune.com
Foto: http://www.photodune.com

“Ticība ir tā, kas mūs savieno ar Debesīm un dod spēkus stāties pretī tumsības varai. Kristū Dievs ir nodrošinājis līdzekļus, kā uzvarēt katru grēcīgu rakstura īpašību un atvairīt katru kārdināšanu, lai arī cik stipra tā būtu. Bet daudzi jūt, ka tiem trūkst ticības, un tāpēc viņi paliek tālu no Kristus. Lai šīs dvēseles, izjūtot savu necienīgumu un nespēku, nodod sevi līdzjūtīgā Pestītāja žēlastībai!

Neskatieties uz sevi, bet uz Kristu! Tas, kas, cilvēku vidū staigādams, dziedināja neveselos un izdzina ļaunos garus, arī šodien ir tas pats varenais Glābējs.

Ticība nāk no Dieva Vārda. Tādēļ satver Viņa apsolījumu: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu”! (Jāņa 6:37) Meties pie Viņa kājām,

saukdams: “Kungs, es ticu! Palīdzi manai neticībai!” To darot, tu nekad nevari aiziet bojā, nekad!

/Elena Vaita. Laikmetu ilgas/

Draudzības ietekme – kā zīmoga nospiedums vaskā

Foto: www.photodune.net
Foto: http://www.photodune.net

Tieši proporcionāls draudzības stiprumam būs iespaida lielums, kādu draugi atstās viens uz otru vai nu uz labu vai ļaunu.
Visiem būs biedri, un visi atstās iespaidu un savukārt tiks iespaidoti.

Tā ir noslēpumaina saite, kas sasaista cilvēku sirdis, līdz divu indivīdu izjūtas, gaume un darbības pamatlikumi cieši savienojas.

Viens uztver otra garu un atdarina viņa rīcību un ieradumus.
Kā vasks patur zīmoga nospiedumu, tā cilvēka prātā paliek iespaidi, kas radušies sarunu gaitā un biedriskā sadraudzībā.
Iespaids var būt neapzinīgs, tomēr tāpēc tas nav mazāk spēcīgs.

/ Elena Vaita /

Dievs dāvā vairāk, nekā nepieciešams

Foto: www.photodune.com
Foto: http://www.photodune.com

Kāpēc gan Viņš savā pāri plūstošajā Tēva mīlestībā devis cilvēkiem dziedātājputnus un skaistus ziedus, lai padarītu gaišāku un patīkamāku mūsu dzīves ceļu? Mēs būtu varējuši izdzīvot arī bez ziediem un putniem, bet

Dievs uzskatīja, ka ir par maz dot tikai to, kas vajadzīgs eksistencei.

Viņš piepildīja zemi, gaisu un debesis ar skaistuma mirkļiem, lai izteiktu savas mīlestības pilnās domas par mums. Tomēr radītais skaistums ir tikai Viņa godības spožuma atblāzma.

/Elena Vaita. Domas no svētību kalna/

Uzticība Dieva gādīgajai mīlestībai

Foto: Daniels Kūms
Foto: Daniels Kūms

Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. ” Bībele, Romiešiem 8 : 28

“Ja mēs tūlīt nesaņemam tieši to, ko lūdzam, tad mums tomēr jātic, ka Kungs dzird un ka Viņš uz mūsu lūgšanu atbildēs. Mēs esam tik kļūdaini un tuvredzīgi, ka reizēm lūdzam lietas, kas mums nenestu svētību, un Debesu Tēvs mīlestībā atbild uz mūsu lūgšanām, dodot mums to, kas ir vislabākais, to, ko mēs paši vēlētos, ja ar dievišķi apgaismotu skatu spētu visu pareizi saskatīt. Kad mūsu lūgšanas šķiet neuzklausītas, mums jāturas pie apsolījuma, jo noteikti būs laiks, kad nāks atbilde, un mēs saņemsim visvairāk vajadzīgās svētības. Bet prasība, lai uz lūgšanu vienmēr atbildētu tieši tā, kā mēs vēlamies un mēs saņemtu tieši to, ko lūdzam, ir iedomība.

Turpināt lasīt

Ticība Dievam

Ticība ir uzticēšanās Dievam —

ticēšana, ka Viņš mūs mīl un vislabāk zina, kas mums nāk par labu.

Tāda ticība mūsu pašu ceļu vietā liek mums pieņemt Viņa ceļu.

Mūsu nezināšanas vietā tā pieņem Viņa gudrību,

mūsu vājības vietā Viņa spēku,

mūsu grēcīguma vietā Viņa taisnību.

Mūsu dzīvība, mēs paši jau Viņam piederam;

ticība atzīst Viņa īpašuma tiesības un satver to svētības.

/Elena Vaita. “Audzināšana“/

Dieva dāvanas apsolījumos

ozols_atrodams_zile

Ja mēs pieņemam apsolījumu, tad mums ir dāvana. Ticība, kas mūs dara spējīgus saņemt Dieva dāvanas, jau pati par sevi ir Dieva dāvana, kas zināmā mērā ir dota līdzi katrai cilvēcīgai būtnei. Tā aug, ja mēs to vingrinām, piesavinoties Dieva vārdu. Lai stiprinātu ticību, mums to bieži jāpieskaņo Dieva vārdam.

Mums nevajag raudzīties pēc svētības ārējā pierādījuma. Dāvana slēpjas apsolījumā,

un mēs varam stāties pie mūsu darba pārliecināti, ka to, ko Dievs ir apsolījis, Viņš spēj arī izpildīt, un ka dāvana, kas mums jau ir, kļūs par īstenību tad, kad tas visvairāk būs vajadzīgs.

Mēs varam lūgt pēc grēku piedošanas, pēc Svētā Gara, pēc gudrības un spēka darīt Viņa darbu, un pēc ikvienas dāvanas, ko Viņš apsolījis; tad mums jātic, ka mēs saņemsim, un jāpateicas Dievam, ka mēs esam saņēmuši. 

“Visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.” (Mark. 11:24) Viņš mums paskaidro, ka mūsu lūgšanai jābūt saskaņā ar Dieva prātu; mums jālūdz par lietām, ko Viņš ir apsolījis, un visu, ko mēs saņemam, jāizlieto, lai darītu Viņa prātu. Ja šos noteikumus izpilda, tad apsolījums ir nodrošināts.

Katram Dieva apgalvojumam ir savi noteikumi. Ja mēs esam labprātīgi pildīt Viņa gribu, viss Viņa spēks pieder mums. Lai kādu dāvanu Viņš apsolītu, tā atrodama apsolījumā pašā: “Sēkla ir Dieva vārds.”

/Elena Vaita. “Audzināšana“/

Putniņš dziesmu iemācījās tumsā

PutninsBuriti2

Būrītī iesprostots putniņš gaišā dienas laikā, dzirdot citu balsu skaņas, nedziedās dziesmu, ko tā saimnieks cenšas tam iemācīt. Tas apgūst kādu fragmentu no vienas, kādu skaņu no otras dziesmas, bet nekad vienu atsevišķu melodiju.

Tad saimnieks apsedz būrīti un novieto to tur, kur putniņš dzirdēs tikai vienu dziesmu, kas tam jāiemācās.

Tumsā tas atkārtoti dziedās vajadzīgo melodiju, līdz beidzot to iegaumēs un spēs nevainojami atskaņot. Kad putnu novieto iepriekšējā vietā, tas uz visu mūžu būs pieņēmis šo dziesmu par savu, un spēs to dziedāt arī gaismā. Līdzīgi Dievs izturas pret saviem bērniem.

Viņam ir kāda dziesma, kas mums jāiemācās, un, apguvuši to bēdu tumsā, pēc tam mēs vienmēr pratīsim to dziedāt.

/Elena Vaita. “Kristus dziedinošā kalpošana“/

Satvert ko labāku

LaiAtlaistuJaredz

Lai vieglāk atlaist kādu nevēlamu ieradumu “šūpolītes”, pie kurām esam tik ļoti pieķērušies – pamēģini satvert kādas labākas! Kādēļ cilvēkiem tik grūti atvadīties no kādiem sliktiem ieradumiem vai domām? Kādēļ cilvēkiem tik reti izdodas ilgstoši ieturēt kādas speciālās diētas? Cilvēki ir spiesti atteikties no kaut kā mīļa, bet nekas labāks netiek dots vietā. Kas tāds ilgstoši varētu padoties tikai kādam, kam ir ļoti spēcīgs gribasspēks… bet vairums atgriezīsies pie iemīļotajiem ieradumiem. Tā vietā, lai strikti aizliegtu sev neveselīgas maltītes (ar lielu varbūtību, ka tas ir tikai īstermiņa projekts), efektīvāka versija varētu būt – apgūt, kā pagatavot veselīgas maltītes ļoti gardi un kārdinoši!. Vēl gardākas par neveselīgi gardajām!

Kādu vērtību Tev dos tie mērķi, kuriem pieķersies, atvadoties no esošā?

Kas ir tas, ko varētu satvert vēl vērtīgāku par šobrīd esošajiem nevēlajamiem ieradumiem vai vērtībām?

/iedvesmojoties no H.Cloud un J.Townsend grāmatas “How people grow”/

Pārbaudait visu; kas labs, to paturiet! Atraujaties no visa, kas ļauns.” Bībele, 1.Tesaloniķiešiem 5:21-22

Caur mākoņiem uz gaismu

Erglis_cauri_debesim

Pūloties aizsniegt savu mājvietu, vētra ērgli bieži vien iedzen tumšā kalnu aizā. Starp putnu un saulainajiem augstumiem, kur nostiprināta ligzda, traucas drūmas, sadusmotas mākoņu masas. Kādu brīdi tas šķiet apjucis un mētājas šurp un turp, sitot ar saviem spēcīgajiem spārniem, it kā gribēdams biezos mākoņus izdzenāt. Cenšoties rast izeju no šī cietuma, ērglis ar mežonīgiem kliedzieniem saceļ trauksmi kalnu baložos,

bet tad pēkšņi ar spalgu uzvaras saucienu metas augšup tumsā, lai brīdi vēlāk atrastos virs mākoņiem mierīgajā saules spožumā.
Tumsa un vētra paliek zem viņa, visapkārt skaidras debesis.

Putns sasniedz savu mājvietu lepnas klints virsotnē un jūtas apmierināts, bet, lai nokļūtu šajā gaismā, bija jādodas cauri tumsai. Tas prasīja piepūli, tomēr meklētais patvērums ir laba atlīdzība.

Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam sekot Kristum. Mums jāiemācās dzīvot ticībā, jo tikai tā mēs izkļūsim cauri mākoņiem, kas līdzīgi biezai sienai mūs šķir no Debesu gaismas. Mums jāaizsniedz ticības augstumi, kur visapkārt valda miers un līksmība Svētajā Garā.

/Elena Vaita. Vēstis jaunatnei/

Lai Dievs Tev šodien dāvā jaunas spārnu vēdas un spēku, ar ko ticībā izlauzties cauri rūpju mākoņiem!

Miers un pazemība

Nemieru rada mīlestība pret savu es.

Ja esam piedzimuši no augšienes, mums būs tāds pats prāts, kāds bija Jēzum, tāds prāts, kas Viņam lika pazemoties, lai mēs tiktu izglābti. Tad mēs nemeklēsim augstāko vietu. Mēs ilgosimies sēdēt pie Jēzus kājām un mācīties no Viņa. Mēs sapratīsim, ka mūsu darba vērtību nenosaka sevis izrādīšana un pasaulē saceltais troksnis vai mūsu pašu spēka radītā aktivitāte un dedzība.

Mūsu darba vērtība ir proporcionāla Svētā Gara saņemšanai.

/Elena Vaita, “Laikmetu ilgas”/