Cauri visai Bībelei ir saskatāms kāds brīnišķīgs un cerību nesošs stāsts. Tas vēstī mums par Dievu kā visa universa radītāju un valdnieku. Un kaut arī Viņu pienāktos godāt kā Radītāju vai Ķēniņu Ķēniņu, Viņš mūs sauc par saviem bērniem un sevi ļauj uzrunāt kā mūsu Debesu Tēvu. Ja mēs uzmanīgi lasām Bībeli, tad varam atklāt, ka Dievs mūs ir īpaši mīlējis jau kopš paša iesākuma.

Gluži kā mīloši un gādīgi vecāki pirms mazuļa ienākšanas ģimenē sarūpē drēbītes, gultiņu, mantiņas un labiekārto istabu, lai mazulis būtu priecīgs un laimīgs, tāpat arī Dievs savā mīlestībā ļoti gatavojās, lai cilvēki justos dzīvespriecīgi un laimīgi.

Dievs radīja šo planētu īpaši skaistu – Viņš dēstīja dažnedažādākos kokus, lika ziedēt visu iespējamo krāsu ziediem, piepildīja šo pasauli ar brīnišķiem dzīvniekiem, zivīm un putniem. Nemaz nerunājot par brīnum garšīgajiem augļiem un riekstiem, ko Dievs cilvēkam radīja par barību. Un, kad Dievs atzina visu labu esam, Viņš radīja cilvēkus un nodeva šo pasauli viņiem par īpašumu. Tik tiešām cilvēka gaitas uz šīs zemes iesākās kā idilliska pasaka. Bet lai tas tā varētu turpināties, bija viens priekšnoteikums – cilvēkam bija jāuzticas Dievam.

Jāuzticas, ka Dievs viņus mīl un Dieva dotie likumi ir nepieciešami šīs idilles nodrošināšanai.

Kā uzticības pārbaudījumu Dievs deva īpašu koku, par kuru teica: “Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi (1.Moz 2:17).”

Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šāds sods ir pārāk bargs un tad jau Dievs nemaz nav mīlošs Tēvs. Bet būtiski apzināties, ka laimes un harmonijas ilgstošai nodrošināšanai ir nepietiekami tikai ar “galviņas glāstīšanu un garšīgu lietu dāvāšanu”.

Ir nepieciešams dot noteikumus šīs harmonijas uzturēšanai un rūpēties par to ievērošanu.

Tādēļ Dievs, redzot to postu un bēdas, ko var radīt neuzticība Viņam un Dievišķo principu neievērošana, ieviesa tik bargu sodu. Pretējā gadījumā tie cilvēki, kuri nevēlas ievērot Dievišķos principus sagandētu gan savas dzīves, gan citu cilvēku dzīves.

Diemžēl pirmie cilvēki, sātana piemānīti, izvēlējās neuzticēties Dievam un pārkāpa nolikto uzticības pārbaudi. Līdz ar to viņiem pienācās iepriekš pasludinātais sods – nāve. Un tā Dievs nonāca lielas dilemmas priekšā – no vienas puses Viņš nevarēja “pievērt acis” un izlikties, ka nekas nav bijis, jo tas kalpotu kā slikts precendents un potenciāli varētu novest pie haosa un iznīcības visā universā. Tai pat laikā Dievs cilvēkus ļoti mīlēja un vēlējas tiem dot otro iespēju.

Kā lai apvieno šos divus principus – taisnīgums un žēlastība?

Iespēja bija tikai viena un māceklis Jānis to apraksta šādiem vārdiem: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību (Jāņa 3:16).”

Un tā, nedaudz vairāk kā pirms 2000 gadiem Jēzus ieradās uz šīs zemes kā mazs bērniņš. Jēzus dzīvojot uz šīs zemes pielika visas pūles, lai cilvēkiem atklātu Dieva patieso būtību – mīlestību. Jēzus to darīja gan izskaidrojot Bībelē rakstīto caur līdzībām jeb vienkārši saprotamiem salīdzinājumiem, gan arī praktiski palīdzot cilvēkiem ar sadzīviskām lietām, piemēram, dziedinot slimos un pabarojot izsalkušos.

Taču vislielākā Dieva mīlestības atklāsme bija Jēzus nāve pie krusta.

Un jo vairāk mēs lasām Bībeli, jo īpašāks šis notikums kļūst. It sevišķi brīdī, kad mēs apzināmies, ka atdodot savu dzīvību pie krusta, Jēzus Kristus – Dieva vienpiedzimušais Dēls priekš sevis neredzēja augšāmcelšanos. Jēzus nomira ar pārliecību, ka Viņš ir šķirts no sava Tēva uz mūžiem, lai tu un es varētu iegūt iespēju būt atkal kopā ar mūsu debesu Tēvu uz visiem laikiem. Pāvils šo domu izsaka šādi: “Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību (Rom 5:18).”

Tā kā “grēka alga ir nāve…” (Rom. 6:23),  bet Jēzus nebija grēkojis, tad nāvei nebija varas pār Viņu. Dievs Jēzu ir uzmodinājis no mirušajiem un tagad viņš ir pie Dieva labās rokas: “.. kādu [spēku] Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs (Efez 1:20).” Jēzus ir apsolījis, ka Viņš reiz nāks atkal un paņems pie sevis visus tos, kuri būs uz viņu ticējuši: “Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs (Jāņ 14:3).”

Kāds skaists stāsts! Taču pats svarīgākais šajā stāstā ir tas, vai un kā tas ietekmē tevi un mani.

Ja mēs to tikai izlasām un neko nedarām, tad tas paliek tiki skaists stāsts. Taču mums ir lieliska iespēja to pārvērst brīnišķā iespējā – skaistā piedzīvojumā visas mūžības garumā kopā ar Mūsu Pestītāju Jēzu Kristu. Pirmais, kas jādara ir jāapzinās situācijas realitāte. Un Pāvils to ļoti labi sastrukturē šādos soļos:

1. Iepazīstoties ar Dieva likumiem, mēs saprotam, kas ir grēks: “Jo bauslība dod – grēka atziņu. (Rom 3:20b)”
2. Salīdzinot savas dzīves pret Dieva likumiem, mēs apzināmies, ka esam grēcinieki: “Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (Rom 3:23)”
3. No tā izriet, ka mēs esam pelnījuši nāvi: “Tātad grēka alga ir nāve … (Rom 6:23a)”
4. Bet mums nav jākrīt bezcerībā, jo Dievs savā žēlastībā mums ir sagādājis iespēju tikt glābtiem: “.. bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā (Rom 6:23b).”

Otrkārt, nepieciešams rīkoties, lai saņemtu apsolīto glābšanu. Māceklis Jānis to noformulējis ļoti vienkāršiem vārdiem: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības (1.Jāņ 1:9).” No vienas puses tas šķiet tik vienkārši, no otras puses – tik ļoti sarežģīti.

Jo atzīties grēkos nozīmē atzīt, ka mēs dzīvojam zem Dievišķā likuma, tas nozīmē atzīt, ka mēs esam to pārkāpuši, tas nozīmē atzīt, ka saviem spēkiem mēs nekādi nevaram mainīt piespriesto sodu un mums nepieciešama palīdzība, kura mums sniegta tikai un vienīgi caur Jēzus Kristus nāvi Golgātas kalnā.

Un dažreiz pārkāpt pāri savam ES, savam Ego ir visgrūtāk. It sevišķi šajā laikmetā, kad cilvēks liekas teju bezmaz visspēcīgs. Cik daudz vieglāk būtu sakrāt garu sarakstu ar labiem darbiem, vai aiznest uz baznīcu lielu ziedojumu vai arī izpildīt kādu grūtu rituālu, kā, piemēram, ielēkt āliņģī. Tomēr Pāvils mūs brīdina sevi nemaldināt: “Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. (Rom 3:18a).”

Kāpēc Jēzus nomira? Jo tā bija vienīgā iespēja tev un man dāvāt otru iespēju.

Jēzus Golgātas kalnā jau visu ir samaksājis. Atsaukties Viņam ir katra paša izvēle. Es izvēlos būt kopā ar Jēzu. Kāda ir Tava izvēle?

Zemāk neliels video, kas ilustrē domu “.. taisnais no ticības dzīvos (Rom 1:17b).”