Bērnībā mums bieži patīk sapņot par to, kas būsim, kad izaugsim lieli. Pieaugot mēs sākam apjaust, ka ar sapņošanu vien nepietiek – lai kaut ko sasniegtu, ir kaut kas jādara. Lai dabūtu labas atzīmes, nepieciešams čakli mācīties. Lai dabūtu algu, nepieciešams strādāt. Un tā sapņi pārvēršas plānos visai dzīvei – kur mācīties, par ko strādāt, kā ģimeni veidot, kā bērnus audzināt, kā pavadīt vecumdienas, utt.. Un tad šos sapņus un plānus pārtrauc kaut kas, ko neviens negaida un neplāno, bet tas neizbēgami pienāk. Un tā ir nāve. Lai gan cilvēciski šķiet, ka ar nāvi viss beidzas,

Dievs ir devis skaistu apsolījumu “Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienumēr. (1.tes 4:14)“

Un te rodas ļoti būtisks jautājums – ja dēļ atzīmēm ir jāmācās, ja dēļ algas ir jāstrādā, tad

kas ir jādara, lai iemantotu iespēju mūžīgi mūžos būt kopā ar mūsu Radītāju un Kungu Jēzu Kristu ?

Tā kā lēmumu šajā jautājumā pieņem Dievs, tad vislabāk pēc atbildes griezties tieši pie Viņa. Un to arī kāds cilvēks pirms apmēram 2000 gadiem izdarīja jautājot Jēzum šos vārdus: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību? (Lūk 10:25)” Ļoti gribētos, lai šis jautājums būtu aktuāls arī mūsdienās, taču tā tas nav. Zīdaiņa gados mēs esam pārāk jauni, lai par to domātu. Bērnības gados mēs esam pārāk aizņemti ar skolu, jaunības gados mēs esam pārāk iemīlējušies, brieduma gados mēs esam pārāk iegrimuši darbos, vecumdienās mēs esam pārāk noguruši un pēc nāves … pēc nāves jau ir par vēlu, lai par šo jautājumu domātu.

Bet, lai izbēgtu no domām par iespējami drūmo perspektīvu, mēs sevi mierinām, šo jautājumu pārveidojot apgalvojuma teikumā “Žēl, ka viņa/ viņas vairs nav, bet toties viņš/ viņa tagad ir labākā vietā.” Bet vai šādam mierinājumam ir pamats?

Vai Bībele māca, ka nokļūšanai Debesīs jeb Paradīzē pietiek tikai ar nomiršanu? Zemāk dažas rakstu vietas pārdomām.

• “Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mat 7:13-14)
• “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji. (Mat 7:21-23)
• “Es jums saku: viņā naktī divi gulēs vienā gultā: vienu pieņems un otru atstās. Divas kopā mals: vienu pieņems un otru atstās. Divi būs laukā: viens taps pieņemts un otrs atstāts.” (Luk 17:34-36)

Lasot šīs rakstu vietas, varbūt kādam nāk prātā tāda pat doma, kā Jēzus mācekļiem līdzīgā situācijā: “Bet Viņa mācekļi, to dzirdēdami, ļoti izbijās un sacīja: “Kas tad var tikt pestīts?” (Mat 19:25)”

Bet Bībeles mērķis nav kādu nobaidīt. Bībele sniedz mierinājumu un cerību caur kādu skaistu apsolījumu: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ 3:16)

Pirmajā brīdī varbūt šis viss kopā liekas mulsinoši, taču īstenībā viss ir ļoti vienkārši. Jēzus ir nomiris par visiem, taču šo iespēju pieņemt vai noraidīt ir katra cilvēka brīva izvēle. Tāpēc jo svarīgāk saprast, kādā veidā tad var izdarīt izvēli par labu Dieva piedāvājumam tikt glābtam? Kas tad ir jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību? Izlasīsim Jēzus atbildi uz šo jautājumu Bībelē. Tur ir teikts: “Viņš [Jēzus] tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” (Luk 10:26 – 28)”. Citur Jēzus ir teicis: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. (Mat 7:21)”

Vai mēs zinām, kas ir rakstīts Bībelē? Vai mēs zinām, kāds ir mūsu Debesu Tēva prāts? Bieži cilvēki jauno gadu iesāk ar jaunām apņemšanām. Taču apņemšanos var izdarīt ne tikai 1.janvārī. Kā būtu ar apņemšanos katru dienu atrast laiku Bībeles lasīšanai un lūgšanai jeb sarunai ar Dievu, lai iegūtu personīgas attiecības ar mūsu Radītāju?

Vai nebūtu žēl kādu dienu atskārst, ka visu dzīvo skrienot un cīnoties par izgaistošām lietām esam palaiduši garām pašu vērtīgāko?

Bībelē ir teikts: “Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? (Marka 8:36)”

/Agris/