Gada nogale parasti asociējas ar svētkiem, kuros vairāk nekā kā citreiz ikdienā aizdomājamies par pašu brīnišķīgāko stāstu Bībelē.

Par stāstu, kurš atklāj Dieva neizmērojamo mīlestību uz cilvēkiem.

Šī stāsta būtība vienā teikumā apkopota Jāņa evaņģēlijā 3:16 “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. Nereti mēs apstājamies tikai pie šī stāsta iesākuma – Jēzus dzimšanas. Piedāvāju šo stāstu aplūkot nedaudz plašāk un tam par pamatu izmantot vienu no Jēzus līdzībām. Šī līdzība būs par kādu saimnieku, kas dēstīja brīnišķīgu vīna dārzu, uzticēja to strādniekiem un pats aizceļoja. Parasti šo līdzību apskata kā vēstījumu tā laika reliģiskajiem līderiem. Bet, tā kā Dievs katram cilvēkam ir kaut ko uzticējis, tad šis stāsts ir aktuāls arī šodien ikvienam no mums.

Minētā līdzība ir atrodama vairākos evaņģēlijos, bet šajā reizē vēlos dalīties ar tekstu no Marka evaņģēlija 12:1-9 “Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās: “Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja. Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu. Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ. Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja. Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja.

Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies.

Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu. Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā. Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem.”

Šajā stāstā var gūt daudz atziņas, bet šoreiz apskatīsim divas:

• Dieva mīlestības izpausmi uz cilvēkiem
• Mūsu atbildību Dieva priekšā

Pirmā mīlestības izpausme – skaista mājvieta

Līdzība iesākās ar to, ka kāds cilvēks dēstīja vīna dārzu un pēc apraksta mēs varam spriest, ka viņš visu izdarīja ļoti labi. Viņš dēstīja stādus, viņš dārzam apkārt uzcēla sētu, lai to pasargātu no dzīvniekiem, un viņš izraka vīna spaidu sulas izspiešanai. Pēc būtības īpašnieks izdarīju visu, lai šī dārza apsaimniekošana būtu brīnišķīgs piedzīvojums. Un, kad viņš visu bija pabeidzis, dārzs tika uzticēts strādniekiem. Atskatoties uz šīs pasaules iesākumu, mēs varam redzēt ļoti tiešas paralēles. Bībele iesākas ar radīšanas stāstu, kurā Dievs pirmajiem cilvēkiem par prieku bija veidojis ļoti īpašu vietu – Ēdenes dārzu. Dievs tajā dēstīja pašus skaistākos kokus un puķes, radīja putnus, lai tie piepilda debesis ar savām dziesmām, radīja zivis, lai tās mudžēt mudž ūdeņos, radīja dzīvniekus, lai tie savā dažādībā nebeigtu pārsteigt. Un, kad tas viss bija radīts, Dievs radīja cilvēkus, vispirms Ādamu un tad Ievu, lai cilvēki šajā skaistumā varētu dalīties viens ar otru. Radīšanas stāsts beidzas ar atskatu uz padarīto 1.Mozus 1:31 “Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.” Cik gan brīnišķīgam piedzīvojumam vajadzēja būt dzīvošanai šajā dārzā.

Otrā mīlestības izpausme – Dieva vēstneši

Diemžēl šī idilliskā aina nebija ilga. Gluži kā stāstā par vīna dārzu strādnieki “aizmirsa” par dārza īsteno saimnieku, arī cilvēki “aizmirsa” par savu Radītāju un visa devēju. Jau nākamajā Bībeles nodaļā mēs lasām, ka cilvēki izvēlējās būt šķirti no Dieva un Viņa mīlestības. Taču Dievs vēlējās cilvēkiem dot vēl vienu iespēju – iespēju pieņemt lēmumu atgriezties pie Dieva, sava Debesu Tēva. Kaut arī kontrasts dzīvei ar Dievu un bez Dieva bija neizmērojams, daudzi cilvēki izvēlējās dzīvot bez Dieva. Laikam ejot cilvēki tiem dotās svētības – visas Dieva radītās lietas uztvēra par pašsaprotamām un par Dievu aizmirsa vispār. Vēl jo vairāk, Dieva radīto zeltu, sudrabu un dārgakmeņus tie sāka izmantot neīstu dievu jeb elku veidošanai un pielūgšanai. Tā kā ir grūti atgriezties pie kaut kā, par ko neko nezina, tad Dievs regulāri sūtīja īpaši izraudzītus cilvēkus kā savus vēstnešus – cilvēkus, kuriem Dievs uzticēja īpašu vēsti konkrētajam laikam. Bībelē šie vēstneši tiek saukti par praviešiem un, ja mēs vienā teikumā mēģinātu apkopot viņu teikto, tad tas būtu “Cilvēki, jūsu īstās mājas ir pie Dieva, nožēlojiet grēkus un atgriezieties sava Debesu Tēva mājās”. Šī vēsts ļoti skaisti atspoguļota šajos Bībeles tekstos 2.Ķēn 17:13 “Tas Kungs gan bija Israēlu un Jūdu caur ikvienu pravieti un caur ikvienu redzētāju brīdinājis, sacīdams: “Atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem un turiet Manus baušļus un Manus likumus, pēc visas Manas bauslības, kuru Es esmu jūsu tēviem pavēlējis un kuru Es esmu jums sūtījis caur Saviem kalpiem, praviešiem!” un Jeremijas 29:11 “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.”

Trešā mīlestības izpausme – Jēzus nāca uz šo zemi

Tieši tāpat kā stāstā par vīna dārzu saimnieks beigās nolēma sūtīt savu dēlu, tā arī Dievs – debess un Zemes radītājs nolēma sūtīt savu Dēlu uz šo Pasauli. Jēzus savu dzīvi veltīja cilvēkiem atklājot Dieva patieso raksturu un aicinot cilvēkus atgriezties pie sava Radītāja. Ja mēs rūpīgi lasām Jēzus teikto un darīto, tad mēs skaidri saredzam, kā to visu caurvij mīlestība. Jēzus ir teicis Jāņa 15:13 “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.” un šos vārdus viņš pierādīja arī ar savu rīcību atdodot dzīvību pie krusta. Šeit būtiski atcerēties, ka piesist Jēzu krustā bija toreizējo cilvēku izvēle kā atbilde uz Jēzus mīlestības pilno aicinājumu nožēlot grēkus un atgriezties pie Dieva. Bet tā bija Jēzus izvēle atdot savu dzīvību, lai dotu MUMS otro iespēju. Jēzus pats šo domu izteicis Jāņa 10:11 “ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.”

Līdzība par vīna dārza strādniekiem nobeidzas ar brīdinājumu – Dievs mums var visādos veidos sniegt informāciju par iespēju tikt glābtiem, bet lēmuma pieņemšana ir katra cilvēka ziņā.

Bībelē ir teikts Atklāsmes 3:20 “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” Kamēr vien cilvēka sirds pukst, Jēzus nebeigs pie tās klusi klauvēt. Jāņa 1.vēstulē 1:9 ir sniegts brīnišķīgs apsolījums: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” Vai atvērsim savas sirdis Jēzum šajos svētkos?

Ir skaista dziesma, kas šo domu izsaka ar dzeju – “Mīļi un sirsnīgi aicina Jēzus”.

1. Mīļi un sirsnīgi aicina Jēzus,
Katru, kas maldās, Viņš sauc.
Noliec pie kājām Tam grēknastu smago,
Sirdi tam atdot jel trauc.

Piedz.
Nāc mājās, nāc!
Maldošais, mājās jel nāc!
Mīļi un sirsnīgi aicina Jēzus,
Steidzies un mājās jel nāc.

2. Mūsu dēļ mira Viņš Golgātas kalnā,
Izcieta bezgala daudz.
Vienmēr vēl mīļi un sirsnīgi Jēzus
Grēc’nieku gaida un sauc.

3. Atstājot pasaules lielceļu plato,
Šaurais ceļš dažreiz ir grūts.
Ticībā satverot debesu spēku,
Jēzus to dod, tikai lūdz!

4. Brīnišķa diena drīz ausīs šai zemei,
Jēzus kad godībā nāks,
Tevi un mani Viņš aicinās mājās,
Šodien ja iesim Tam līdz.

Šo dzeju mūzikas skaņās varat baudīt šeit:

https://www.youtube.com/watch?v=Qf_glkmbNbQ

/Agris/