“Mēs bieži bēdājamies tāpēc, ka ļaunie darbi sev līdzi nes nepatīkamas sekas; bet tā nav grēku nožēla. Patiesas bēdas par grēku ir Svētā Gara darbības rezultāts. Svētais Gars atmasko sirds nepateicību, kas ir nicinājusi un apbēdinājusi Pestītāju, un sagrauztus ved mūs nožēlā pie krusta pakājes.

Katrs grēks Jēzu ievaino no jauna,

un, kad mēs uzlūkojam To, kuru esam “dūruši”, mēs skumstam par grēkiem, kas sagādājuši Viņam ciešanas. Šāda nožēla vadīs pie atteikšanās no grēka.

Laicīgs cilvēks šīs bēdas var nosaukt par vājumu, bet tās ir spēks, kas ar nesaraujamām saitēm savieno nožēlas pilno ar Mūžīgo.

Tas rāda, ka Dieva eņģeļi atnes atpakaļ dvēselei tās svētības, kas tika pazaudētas sirds cietības un pārkāpumu dēļ. Nožēlotāja asaras ir tikai lietus lāses, kas nolīst, pirms svētums atspīd kā Saule. Šīs bēdas ievada prieku, kas dvēselē ieplūst kā dzīvību nesošs strauts.

“Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret to Kungu, savu Dievu, (..) tad Es tevi vairs neuzlūkošu dusmās, jo Es esmu žēlīgs, saka tas Kungs.” (Jer. 3:13,12)

“Tiem, kas skumst Ciānas dēļ”, Viņš ir paredzējis “dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, slavas dziesmu noskumuša gara vietā”. (Jes. 61:3)

Arī tiem, kas raud pārbaudījumos un bēdās, paredzēts mierinājums. Bēdu un pazemojuma rūgtums ir labāks par pakļaušanos grēkam. Ciešanās Dievs atklāj traipus mūsu raksturā, lai ar Viņa žēlastību mēs savus trūkumus varētu uzvarēt. Mēs sevi ieraugām pavisam citā gaismā un tiekam pārbaudīti, vai pieņemsim Dieva rājienu un padomu. Tādos brīžos mums nevajadzētu raizēties un sūdzēties. Mums nevajadzētu arī sacelties vai rauties ārā no Kristus rokas. Mūsu dvēselēm jābūt pazemīgām Dieva priekšā.

Dieva ceļi ir nesaprotami tam, kas vēlas visu redzēt sev patīkamā gaismā. Mūsu cilvēciskajai dabai tie izskatās tumši un bez prieka.

Bet Dieva ceļi ir žēlastības ceļi, un to gals ir pestīšana. Elija nezināja, ko dara, kad viņš tuksnesī sacīja, ka vairs nevēlas dzīvot, un lūdza, lai varētu nomirt. Kungs savā žēlastībā neņēma vērā viņa vārdus.

Elijam taču vēl bija darāms liels darbs, un, kad viņa darbs bija padarīts, viņam nevajadzēja aiziet bojā mazdūšībā un tuksneša vientulībā. Viņam bija lemts nevis sairt nāves pīšļos, bet Debesu ratos uzbraukt godībā pie Dieva troņa.”

/Elena Vaita “Laikmetu ilgas” – grāmata online pieejama šeit/