Mums pastāvīgi jāapzinās vajadzība pēc cēlinoša šķīstu domu spēka. Katras dvēseles vienīgā drošība ir pareiza domāšana. Kādas ir cilvēka “sirds domas, tāds viņš ir”. (Sal. pam. 23:7, Glika tulk.)

Pašsavaldīšanās spēks tiek stiprināts, to vingrinot.

Kas sākotnēji šķiet grūti, pastāvīgi atkārtojot, kļūst arvien vieglāk panesams, un pareizās domas un darbības kļūst par ieradumu. Ja gribēsim, spēsim novērsties no visa lētā un zemiskā un pacelties augstāk; tad cilvēki mūs cienīs un Dievs mīlēs.

Attīstiet ieradumu runāt labu par citiem.

Vairāk domājiet par savu paziņu un draugu teicamajām īpašībām, bet iespējami mazāk par kļūdām un trūkumiem; kad rodas tieksme sūdzēties par to, ko kāds ir teicis vai darījis, atzinīgi novērtējiet kaut ko šī cilvēka dzīvē vai raksturā.

Attīstiet prasmi pateikties.

Slavējiet Dievu par Viņa brīnišķo mīlestību, nododot Kristu nāvē mūsu dēļ. Nekad nav vērts domāt par jums nodarītajām pārestībām. Dievs aicina domāt par Viņa žēlsirdību un bezgalīgo mīlestību, lai mūsos modinātu pateicību par to.

Mēs nevaram atļauties pārtikt no citu kļūdu vai vājību sēnalām.

Pelšanai ir divkāršs ļaunums, un tas smagāk krīt uz pašu runātāju nekā uz klausītāju.

Nevienprātības un strīdu sējējs nāvējošus augļus ievāc paša dvēselē. Pati citu cilvēku ļaunuma vērošana veido ļaunumu skatītājā. Kavējoties pie citu kļūdām, mēs tiekam pārveidoti šajā līdzībā, bet, uzlūkojot Jēzu, runājot par Viņa mīlestību un rakstura pilnību, tiekam pārvērsti Viņa līdzībā. Pārdomājot augsto ideālu, kuru Viņš nolicis mūsu priekšā, mēs paceļamies skaidrā un svētā atmosfērā, pat Dieva klātbūtnē. Ja tur uzkavējamies, no mums izstaro gaisma uz visiem, ar kuriem esam saskarē.

/Elena Vaita. Kristus dziedinošā kalpošana/