Pavasarī puķu sēklu stendi vilina ar skaistajiem ziediem uz paciņām. Pēc iegādātajām paciņām drīzi uz kases letes pievienojas arī puķu dēstu podiņi, augsne, mēslojums. Nedaudz smaidu apslāpē tikai kases aparātā ieraudzītā gala summa. Bet prieku par gaidāmajiem ziediem tas nespēj pilnībā apslāpēt. Sēkliņas tiek rūpīgi iesētas, aplietas.

Nākamajās dienās jau gribas vērot, vai manas pūles un ieguldījums būs atmaksājies.

Nē, joprojām nav ne miņas no kāda zaļuma. Pēc nedēļas parādās mazs asniņš. Un… un tas ir viss? Viss manu pūļu rezultāts?

Pieredzējis dārznieks nemetīs podiņu ārā dēļ asna nelielā izmērā. Jo tas zina, ka asniņš pamazām izaugs arvien lielāks, spēcīgāks, līdz raisīs pumpuru un arī ziedus.

Bet cik ļoti mums, cilvēkiem, dažkārt gribas asniņa stadijā puķpodu izmest…

Tik daudz ieguldīji karjeras veidošanā – un šie mazie panākumi ir visa alga par to? Tik daudz ieguldīji ģimenē, bet joprojām saldie augļi kā nav, tā nav vēl nogaršojami! Tik daudz ieguldīji bērnos, bet tie joprojām ir tik niķīgi un nepateicīgi!

 Izaugsmei ir vajadzīgs laiks.

Apsēdies pie ceriņu krūma un vēro, kā raisās pumpuri. Iespējams, neredzēsi nekādas norises, kas par to liecinātu. Bet pienāc pēc nedēļas, un redzēsi, ka tas ir uzplaucis visbeidzot debešķīgā krāšņumā.