Laimīgais sunītis
Ko jūs teiktu, ja ieraudzītu šādu sludinājumu:

Kurš gan gribētu dot tādu atlīdzību par šādu sunīti? Un kā gan tāds sunītis ir ieguvis vārdu – Laimīgais? Vai varbūt tomēr… vislaimīgākais suns visā pilsētā! Ja par viņu kāds ir gatavs maksāt tik dārgu cenu..?

Dieva mīlestības vēstule cilvēkiem
Bieži vien Bībele tiek apzīmēta kā Dieva mīlestības vēstule cilvēkiem. Un ne velti – šajā grāmatā mēs varam lasīt neskaitāmus vēstījumus par Dieva lielo mīlestību uz cilvēkiem. Par to, ka katrs cilvēks Dieva acīs ir neizmērojama vērtība. Par to, ka Viņš katram cilvēkam vēlas dāvāt mūžīgo dzīvību. Vistiešāk tas ir pateikts ar vārdiem „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību (Jņ 3:16)”. Šo domu Jēzus ilustrē ar kādu skaistu līdzību, kur Viņš sevi pielīdzina gādīgam ganam, bet cilvēkus – ganāmā pulka avīm. Šajā līdzībā tiek stāstīts par vienu aitiņu, kas bija nomaldījusies no pārējā pulka un pazudusi. Kad gans to pamanīja, viņš atstāja savu ganāmo avju pulku drošā vietā un devās meklēt pazudušo aitiņu. Viņš to atrada un nogādāja pie pārējā ganāmā pulka. Jēzus caur šo un citām līdzībām cilvēkiem mācīja, ka Dievs ir gādīgs un mīlošs Tēvs. Tēvs, kas mīl pilnīgi visus savus bērnus – lielus un mazus, paklausīgus un nepaklausīgus, priecīgus un noskumušos. VISUS! Lai ilustrētu to, ka katrs cilvēks Dievam ir neizmērojama vērtība, vēlos apskatīt pāris gadījumus Bībelē.

Dieva mīlestība uz atstumtajiem
Pirmais stāsts ir par kādu sievieti – atraitni, kura kopā ar savu dēlu dzīvoja kādā Feniķijas pilsētā. Notikumi norisinās laikā, kad bija iestājies ilgstošs sausums un tajā apgabalā valdīja liels trūkums.

Tajā laikā sievietes sabiedrības acīs neskaitījās nekāda vērtība. Taču Dievs cilvēkus vērtē atšķirīgi. Arī viņa Dievam bija mīļš bērns. Lai viņu uzrunātu, Dievs izvēlējās vienu no visu laiku ievērojamākajiem praviešiem* – Eliju.

Dievs lika Elijam doties garā un nogurdinošā ceļā uz šīs sievietes dzīvesvietu. Nonācis gala mērķī, viņš sastapa Dieva aprakstīto sievieti, kad tā lasīja žagarus pavardam. Viņš to uzrunāja un sacīja: “Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties! (1.Ķēn 17:10)”. Kad viņa bija atnesusi padzerties, pravietis viņai prasīja arī kādu maizes riecienu. Šī prasība nebija vienkārša. Sievietei ēdamā bija palicis pavisam maz, kā viņa pati teica „.. tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē (1.Ķēn 17:12)”. Situācijas dramatismu iezīmē viņas tālākie vārdi „.. [es] taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst. (1.Ķēn 17:12)”. Uz To Dieva pravietis atbildēja „Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes. (1.Ķēn 17:13-14)”.

Tas bija ļoti liels pārbaudījums. Dievs vēlējās šīs sievietes dzīvē parādīt kaut ko brīnišķīgu, bet, lai tas notiktu, viņai vajadzēja Dievam uzticēties.

Bībelē varam tālāk lasīt „Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis (1.Ķēn 17:15-16)”. Stāsta tālākā gaitā mēs varam lasīt arī par citiem pārbaudījumiem, kurus viņa piedzīvoja, taču tā visa rezultātā viņa beigās varēja no sirds sacīt „Nu tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība! (1.Ķēn 17:24)”

Dieva mīlestība uz “ienaidniekiem”
Otrs notikums ir par kādu vīru vārdā Naamans, kurš bija Aramas (tagadējās Sīrijas) valsts armijas virspavēlnieks – „.. viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija liela slava, jo caur viņu Tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs. (2.Ķēn 5:1)”. No lasītā varam izsecināt, ka viņš noteikti bija bagāts un ietekmīgs cilvēks. Bībelē teikts, ka viņš bija slavens savas tautas vidū. Tai pašā laikā viņš noteikti bija ļoti ienīsts to tautu vidū, kuru zemēs viņš bija iebrucis. Tai skaitā izraēliešu acīs.

Viņiem Naamans visticamāk bija pretīgs pagāns, kurš bija postījis un laupījis viņu zemi. Iespējams, ka daudzi viņam vēlēja nāvi. Iespējams, ka daudzi, neko nevarēdami izdarīt, nodomāja: „Nu gan jau Dievs Tevi par to sodīs”. Bet Bībelē mēs varam lasīt, ka arī šis cilvēks Dievam bija mīļš bērns, kuru Viņš gribēja atgriezt pie sevis.

Kāda sirojuma laikā aramieši bija atveduši gūstā mazu meitenīti, kura bija kļuvusi Naamana sievai par kalponi. „Viņa sacīja savai pavēlniecei: “Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības.” (2.Ķēn 5:3)”. Kad tas tika pateikts Naamanam, viņš nolēma doties pie šī Dieva vīra, lai saņemtu dziedināšanu. Nonācis galamērķī viņš saņēma norādījumu „Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts! (2.Ķēn 5:10)”. Sākotnēji Naamans par tādu pavērsienu ļoti sadusmojās, jo viņš bija gaidījis, ka Dieva vīrs savādāk viņu dziedinās. Taču vēlāk tomēr piekrita sekot caur pravieti sniegtajiem Dieva norādījumiem un piedzīvoja brīnumu – viņš tapa vesels no savas neārstējamās slimības. Un atgriezies pie Dieva vīra, viņš varēja sacīt „Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā! (2.Ķēn 5:15)”

Dieva unikālā pieeja katram individuāli
Katrs no minētajiem stāstiem ir par ļoti atšķirīgiem cilvēkiem. Bet viņiem visiem ir kaut kas kopīgs – visu stāstu galvenos varoņus Dievs ļoti mīlēja, un katrs no viņiem Dievam bija neizmērojama vērtība. Visos stāstos Dievs pie viņiem sūtīja kādu cilvēku, kas palīdzēja vairāk uzzināt par Dievu un Viņa raksturu. Tā kā katrs cilvēks ir unikāls, tad arī stāstu varoņu uzrunāšanai Dievs piemeklēja individuālu pieeju. Pieeju, kas konkrēto cilvēku uzrunātu visvairāk. Un visos gadījumos cilvēki atzina, ka viņi Dievu ir iepazinuši.

Laiks rit uz priekšu un daudz kas mainās, taču Dievs nemainās. Dievam arī šodien katrs cilvēks ir vērtība. Viņš nešķiro pēc vecuma, dzimuma vai rases. Viņš nešķiro arī pēc padarītajiem vai nepadarītajiem darbiem. Dievam arī šodien visi cilvēki ir kā mīļi bērni.

Jā, viņam ir skumji, kad cilvēki dara sliktas lietas, taču tas nemaina Dieva attieksmi – viņš tik un tā katru no mums mīl. Un, ja vien mēs esam gatavi pieņemt Viņa mīlestību un lūgt piedošanu par izdarīto, Viņš vienmēr būs gatavs mūs pieņemt atplestām rokām.

* Pravietis ir cilvēks, kuram Dievs savus nodomus attiecībā uz cilvēkiem, tai skaitā nākotnē gaidāmus notikumus.
/Autors – Agris V./