Galvenā doma: tas, ko Tu baidies pazaudēt, ir tas, kam Tu kalpo.

Galvenās rakstuvietas:  “Jauneklis saka Viņam: “To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?” Mateja 19: 20; “Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Mateja 6:24

Līdzība par kamieli un šaurajiem vārtiem

Bija kāds kamielis, kas bija ļoti talantīgs un iznesīgs nesējs. Viņš tik graciozi mācēja nest dažādas lietas, ka viņam tika uzticēts nest pašas labākās un dārgākās lietas. Reiz viņš nesa kādus ļoti dārgus paklājus uz pilsētu ko sauca Miersunprieks. Ja tur iekļūtu, iekļūtu miera un prieka pagalmos. Šai pilsētai bija apkārt mūris. Un vienīgā vieta, kas vēl bija atvērta, caur kuru varēja iekļūt pilsētā,  bija nelieli vārti, ko tautā dēvēja arī par “adatas aci“. Tā nu šis kamielis nonāca pie mazajiem vārtiņiem, un drīzi vien secināja, ka netiek tur iekšā. Ko nu darīt? Griezties atpakaļ? Bet tik ļoti vēlējās iekļūt miera un prieka valstībā! Saimnieks ieteicās, ka jāņem nost viņa nestās dārgās nastas. Bet kā? Šis kamielis taču bija iznesīgākais paklāju un citu dārgumu nesējs? Noņēma vienu paklāju, kas bija ļoti dārgs, ar rokām austs no dārgiem dziju pavedieniem. Bet vēl joprojām neizdevās. Mēģināja vēl kādu noņemt… un vēl kādu… Nācās noņemt pat sedlus! Un nu šis kamielis izskatījās pavisam vienkāršs. Tādi paši kā visi. Pat tie, kuri nesa neciolos ūdens traukus… Bet tikai tad, kad kamielis bija atdevis visu, tikai tad varēja iekļūt pilsētā, ko sauca Miersunprieks. Lai arī tagad kamielim vairs nebija ar ko izcelties, visas viņa spēju un talantu pierādījumi palika otrpus mūrim. Bet viņš bija priecīgs, ka tagad var būt drošībā pilsētā Mierunprieks.

Kaut ko atdot… Lai iegūtu ko vērtīgāku.

Svētību vezums bagātajam jauneklim

Stāsts par kamieli bija simbolisks. Mateja 19. nodaļā kādam jauneklim bija ļoti liela un smaga bagāža. Šī bagāža bija dārga un vērtīga. Jaunekļa acīs.
Bet tā viņu atstāja nospiestā un noskumušā stāvoklī. Lai gan viņš bija pārliecināts, ka ir labs ticīgais, iekšēji nepameta sajūta, ka kaut kas vēl trūkst.
Jēzus viņam pašam liek noprast, kas ir tas, kas trūkst. Uzdod pārbaudes uzdevumu. Mateja 19:21-22 mēs lasām: Jēzus tam sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.

Kas kamielim un bagātajam jauneklim bija līdzīgs? BAGĀTĪBA! Kaut kas vērtīgs, no kā negribējās šķirties.

Kas ir mūsu svētību vezumā, no kā mēs noteikti negribētu šķirties?

• ģimene
• karjera
• mantiskās vērtības
• veselība
• hobijs
• iespēja izpausties

Šīs visas ir labas lietas. Bet… Vai tās pieder kamielim? Nē, tās ir tikai aizdotas lietošanai. Bet reizēm varam vairāk pieķerties, nekā vajadzētu. Kad šīs lietas sāk kļūt svarīgākas par pašu Devēju.

Nav pat svarīgi KO tieši nesa kamielis, nav svarīgi KAS tieši bija jaunekļa bagātībā. Svarīgi ir viens – vai tas nav SVARĪGĀKS par šo svētību un bagātību DEVĒJU?

Tikpat labi tur varēja būt nabags ar 3 māla krūzītēm. Un šīs krūzītes varēja būt šī nabaga bagātība. Krūzītes tik dārgas, ka par viņām visu laiku uztraucas, raizējas, un varat minēt kas notiktu, ja kāds cilvēks NETĪŠĀM saplēstu kaut vienu no šīm krūzītēm – kas šim nabagam būtu svarīgāks – mīlestība uz šo cilvēku vai dusmas par krūzītēm?

Kā man vēl trūkst?

Bagātajam jauneklim bija bagātība. Varētu teikt – veiksminieks. Bet viņa jautājums – kā man vēl trūkst? – ļauj noprast, ka viņam tomēr bija par kaut ko nemiers sirdī…

“Spriežot pēc cilvēciskiem standartiem, viņš bija saglabājis nevainojamu raksturu. (..) Tomēr šim cilvēkam bija slēptas bailes, ka starp viņa dvēseli un Dievu kaut kas nav kārtībā. “

/citāts no Elenas Vaitas grāmatas “Kristu līdzības”/

Bija aizdoma… kaut kas vēl trūkst… Bet neredzēja KAS? Būtībā Jēzus viņam pašam lika saprast – “Tu īstenībā nekalpo Man… “, un to pierādīja arī jaunekļa tālākā rīcība!

Vai arī Tev kādreiz licies: “Kas man vēl trūkst?“
Atceros sevi pirms gada. Es ticēju Dievam. Sevi uzskatīju par labu kristieti. Es klausījos tikai labu mūziku. Neskatījos mākslas filmas. Sabatā negāju uz nekristīgiem pasākumiem. Bet kaut kas pietrūka… Dievs, kā man vēl trūkst?
Un Dievs atbildēja! (Varbūt ne tā, kā es tajā brīdī to vēlējos ieraudzīt…) Viņš paskatījās uz manu bagātīgo svētību vezumu un pakustināja paciņu VESELĪBA. Atdod to Man, un tu redzēsi, kas tev vēl trūkst.

Kad Dievs “pakustina” mūsu svētību vezumu, piespēlē mums “Atdod man” pārbaudījumu, mums ir trīs iespējas, ko darīt:

1. Varam tāpat kā bagātais jauneklis – noskumuši aiziet… atstājot to tukšuma sāpi sirdī.

2. Atdot Dievam, bet pēc laiciņa paņemt atpakaļ, ķepurojoties kā nu varēdami, lai to noturētu. Pat ja bez sekmēm.

3. Atdot pilnīgā uzticībā Dievam. Ar PATEICĪBU pieņemt, ka mēs varam uzticēties Dievam arī tad, ja Viņš pieļauj, ka kādas mūsu svētības tiek paņemtas prom.

Šis pārbaudījums ir lielisks diagnostikas tests.

Tas lieliski parāda, vai Dievs ir tiešām tas, kam Tu kalpo?!  Mēs to varam pat nepamanīt…., ka mēs vairs nekalpojam Dievam. Virspusēji skatoties var likties, ka viss ir kārtībā. Bet Dievs dāvina savu brīdinājumu – nemierīgu sirdi, ka kaut kas mums trūkst. Dievs brīdina, ka cilvēks nevar kalpot diviem kungiem. Piemēram, sev un Dievam. Nē, tas nav iespējams. 

“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs.
Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Mateja 6:24

Tas man savulaik lika daudz aizdomāties. “Dace, kādēļ baidies pazaudēt veselību?” Pirms veselības aizglūgšanām tika uzdots jautājums pārdomām – ko Tu darīsi ar papildus veselības kredītu, ko Dievs Tev piešķirs? Būvēsi māju… attīstīsies karjerā… Ko ar to iesāksi? Kādēļ gan lai Dievs tev dotu papildus iespējas?

Tas mani apmulsināja. Kāds tad ir mans dzīves mērķis…. KAM es kalpoju?
Ja es pilnībā uzticos Dievam, tad es Dievam atdodu savu veselību un saku Dievam – es Tev gribu kalpot. Ja Tu redzi, ka es Tev labāk varu kalpot ar vājāku veselību, labi, lai tā būtu. Es caur to varbūt varu palīdzēt citiem cilvēkiem:

• viņus labāk izprotot;
• atrodot dabas līdzekļus, ievērojot dabas likumus un popularizējot veselīgu dzīvesveidu;
• dzīvojot cauri grūtībām nevis tā, kā man nebūtu cerība, bet TĀ KĀ man IR UZ KO PAĻAUTIES! Tādējādi liecinot par spēcīgu Dievu.

Reizēm cilvēki diskutē – kā tas var būt, ka Bībelē vairākās vietās tiek minēts – bīsties to Kungu. Šajā kontekstā pievienoju – ko Tu bīsties vairāk – Dievu vai ko citu?

Ja pilnībā uzticies Dievam, tad Tavs dzīves galvenais mērķis būs pagodināt Dievu caur savu dzīvi. Ar to, kā strādā darbā vai mācies skolā. Ar to, kā izturies pret citiem. VAI DIEVS TEV ATŅEMTU KAUT KO, kas mazinātu to, kā vari pagodināt Dievu?

Bailes ienāk tad, ja Tavs mērķis NAV pagodināt Dievu, bet dzīvot sev!
Ja šim nabagam saplīsīs krūzīte, ko tik ļoti mīlēja. Dievs var dot jaunu, Dievs var apmācīt podnieka arodā, lai varētu arī citiem saražot vairāk krūzītes. Dievs par piešķirt metāla krūzīti.

Cilvēki, kuri nevar samierināties ar to, ka nav apprecējušies vai nav ģimene izveidota- varbūt pavisam cits uzdevums Dieva pagodināšanai. Cilvēki, kuriem sabrukušas veselības, caur to, KĀ viņi izturas pret šo problēmu, var būt lielāka liecība kā ja būtu veseli.

Vīrs bez rokām un kājām- Nick Vujicic – pameklējiet kaut vai Google, un sapratīsiet, cik daudz vairāk viņš ir par spēcīgu liecību bez kājām un bez rokām. Iespējams, ka viņš ne uz pusi tik daudz nebūtu paveicis, būdams vesels.
ATDOT DIEVAM, UZTICĒTIES, ka lai ARĪ KAS NOTIKTU – “tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” Rom. 8:28

Dievs nekļūdās

Kad kādai mācītaja sievai vīrs aizgāja bojā aviokatastrofā, šī sieviete vīra bērēs bija pārsteidzoši mierīga. Viņa teica: Mans Dievs nekļūdās. Tas ir kļuvis arī par manu vienu no mīļākajām frāzēm grūtībās, kuras uzticu Dievam. Mans Dievs nekļūdās.

Kad mēs būsim PATEICĪGI arī tajos brīžos, kad gribētos zūdīties,
Dievs mūsu nastu nomainīs pret MIERU. Tikai tad, kad mēs būsim pilnīgā paļāvībā, ka Dievs visu vada un kontrolē, mēs varēsim pilnīgā mierā doties savas dzīves gājumā.

Uztici Dievam visas savu svētību vezumu, lai iegūtu šo mieru. Nenes pats to, kas Tev ir pārāk smags. Atdod Dieva pārvaldībai. Man reizēm palīdz sarakstīt visas lietas, ko uzticu un atdodu Dievam, lai par tām vair neraizētos un nodotu uzticīgā lūgšanā Dievam. Tad varu miera piepildīta doties savos ikdienas darbos, vai vakara stundās – doties mierīgi dusēt.

Jautājumi pārdomām

Vai arī man liekas, ka lai gan daudz ko daru labu, tomēr vēl kaut kas trūkst?

Ko es daru, kad Dievs izkustina kādu no Viņa dotajām svētībām? Uzticībā ļauju Dievam ar to rīkoties vai mēģinu sagrābt visu nastu uz saviem pleciem? Vai arī atdodu Dievam, bet pēc mirkļa paņemu atpakaļ?

Kuras ir tās svētības, kuras man grūti atdot un uzticēt Dievam? Kas ir tas, no kā es baidos?