Bija kāda meitenīte Lote, kuras tēvs bieži devās komandējumos. Bet kad viņš atgriezās, viņš pirmo dienu veltīja meitiņai Lotei. Meitenei bija kāda mīļākā rotaļlieta. Viņas dārgums. Tās bija pērles. Viņa ar tām varēja visvisādi splēties dienām, un glabāja kā lielākos dārgumus.

Kādu dienu tēvs atgriezās no sava komandējuma un atkal veltīja visu dienu Lotei. Viņi kopā smējās, skraidīja, spēlējās arī ar viņas pērlēm, līdz pienāca vakars un Lotei bija laiks doties sapņot saldus sapnīšus.

Tētis viņai iedeva buču uz pieres un Lote noteica: “Tēti, es tevi ļoti ļoti mīlu.“ Tētis atbildēja: “Arī es Tevi, Lotiņ, ļoti mīlu. Vai Tu man iedosi savas pērles.“ Lotes mazā pierīte saraucās: “Bet tēti, šīs pērles man ir ļoti mīļas!“

Tētis noteica: “Labi, meitiņ, es saprotu.“ Nodzēsa gaismu, līdz rīta saules stari piepildīja istabu atkal ar spirgtiem saules zaķēniem. Lotei bija pārdomas visas dienas garumā, tāds nemiers mazajā sirsniņā. Līdz vakarā Lote piegāja pie tēta un noteica: “Tēti, es tevi mīlu vairāk par savām pērlēm. Es tās atdodu tev.“ Tētis smaidīja plati ne tikai ar visu smaidu, bet arī vēl jo vairāk ar acīm. Un kad no mazajām rociņām pērles bija iebērtas tēta lielajās plaukstās, tētis izvilka kādu kastīti no ceļojumu somas un to iedeva Lotei. Pārsienamā lentīte jau nākamajā mirklī bija atraisīta un skatam pavīdēja izpolsterētajā kastītē mirdzošas pērles. Šīs bija citas pērles. Šīs bija mirdzošākas. Šīs bija ĪSTAS pērles.

Vienā no manām mīļākajām dziesmām “Visu Jēzum” ir šāds fragments

“Visu, ko es dodu Jēzum, atjaunotu atdod Viņš”.

Vai atcerieties stāstu Bībelē par zēnu, kurš lielajam ļaužu pulkam steidzās cauri ar savām 5 maizītēm un 2 zivīm līdz Jēzum (Jāņa evaņģēlijs 6. nodaļa). Un kad viņš savas pusdienas bija uzticējis Jēzum, varēja notikt brīnums, par ko rakstīts visos evaņģēlijos.

Cik daudz Tu esi gatavs uzticēt Jēzum? Un ko Tu zaudē, kamēr savā dūrītē sažņaudzis turi neīstās pērles?