Katrīna dzīvoja Padomju Savienībā dažus gadus pirms komunisma sabrukšanas. Tādēļ, ka bija kristiete, viņa kopā ar citiem saviem menonītu draugiem tika izsūtīta uz darba nometni Sibīrijā. Sadzīves apstākļi barakās bija ārkārtīgi primitīvi. Viņas gulta bija koka dēlis, plānā kārtā pārklāts ar salmiem. Radiniekiem Kanādā pēc kāda laika izdevās izcīnīt atļauju, lai viņa tos apciemotu. Viņi samaksāja par Katrīnas biļeti, un viņai tika iedota trīs mēnešu ceļojuma vīza, kā arī viņu plāns bija, lai Katrīna Krievijā vairs nekad neatgrieztos. Viņas ierašanās Kanādā bija kā Alises ierašanās Brīnumzemē.

Kad viņa ceļoja viņu skaistjā mašīnā no vienas lieliskas mājas uz citu, viņa nespēja saprast, vai karaļnamā iespējams dzīvot vēl greznāk. Viņa nevarēja noticēt, ka parastiem cilvēkiem var piederēt tik daudz lietu.

Pēc dažām nedēļām Katrīnas radinieki bija pārsteigti, dzirdot viņu sakām, ka viņa nevar vien sagaidīt savu atgriešanos mājās. Viņa nevēlējās palikt Kanādā. “Tu to nedomā nopietni,” viņi iebilda. “Pēc visa tā, ko tu esi mums pastāstījusi, kāpēc tu gribi atgriezties atpakaļ Sibīrijā?” Katrīnas atbilde bija vienkārša: “Es nedomāju, ka varu jums izskaidrot, kādēļ vēlos atgriezties.

Viss, ko varu pateikt, ir, ka jums pieder visas šīs lietas, un šķiet, ka visa jūsu dzīve griežas ap tām. tur mums nav nekā, bet mēs piederam viens otram. Es vēlos atgriezties pie saviem bra”liem un māsām Kristū, kur mēs dzīvojam cits citam.”

No grāmatas – Deivids Kokss “Mazās grupās – uz lielu mērķi”.