Katrs lielā mērā ir sava rakstura arhitekts. (..)

Var būt, ka tava rakstura veidošanā jāpaveic daudz darba, ka tu esi raupjš akmens, kas jāveido un jāpulē, pirms tas var aizpildīt vietu Dieva templī. Tev nav jābūt pārsteigtam, ja ar āmuru un kaltu Dievs nocērt tava rakstura asās šķautnes,

līdz tu esi sagatavots aizpildīt vietu, ko Viņš tev sagādājis. Neviena cilvēciska būtne nevar pabeigt šo darbu. To var paveikt tikai Dievs. Un esi drošs, ka Viņš neizdarīs nevienu nederīgu cirtienu. Katru cirtienu Viņš cērt mīlestībā, tavai mūžīgajai laimei. Viņš zina tavas vājības un strādā, lai atjaunotu, nevis lai sagrautu. /Elena Vaita, “Bērna Vadonis”/