Bībelē tik daudzviet stāstīts par pazemību, Dieva pagodināšanu. Un tā vien liekas, ka Dievam ir egoisma problēma. Kādēļ Viņš grib piesavināties visu godu? ES taču darīju, ES ieguldīju. ES taču mizoju kartupeļus – kādēļ gan Dievs piesavinās visu godu par gardo sautējumu? Vai varbūt… es varu atviegloti uzelpot, ka man ir tikai jānomizo kartupeļi, un par pārējo posmu līdz lieliskam rezultātam parūpēsies Meistars?

1. Ko Tu prezentē?

Vai jums patīk doties uz mākslas galerijām un vērot gleznas? Ir diezgan liela starpība, vai vienkārši aplūkojam gleznas, vai arī zinām ko vairāk par to autoriem, tēmas kontekstu, varbūt pat gleznošanas metodēm. Par to vairāk varam pasmelties vai nu palasot attiecīgu literatūru, vai arī klausoties muzeju vai izstāžu gidos.

Kādā slavenā mākslas galerijā tika pieņemts darbā gids, ko nosauksim par Vilhelmu. Vilhelms bija ļoti sajūsmināts par jauno amatu. Gleznas, kultūras vēsture bija viņa hobijs, viņš varēja stundām par to lasīt un mīlēja arī citiem par to stāstīt. Viņa darbs sākās ar lieliem panākumiem. “Šis ir Monē“, viņš norādīja apmeklētājam uz meistardarbu, un atkāpjoties nedaudz pastāstīja par šo gleznu. “Šis ir Rembranta slavenais darbs“, viņš atkāpās, kamēr apmeklētāji apbrīnoja smalko darbu un bija dzirdamas pieklusinātas apbrīnas skaņas.
Vienkāršs gida darbiņš. Viegls un iepriecinošs darbs.

Bet ar laiku, Vilhelms aizmirsa savu lomu šajā uzdevumā. Viņš sāka domāt, ka cilvēki ir šeit ieradušies, lai redzētu VIŅU.

Arvien biežāk, iepazīstinot ar kādu meistardarbu, viņš nevis atkāpās, bet turpat palika. Kamēr visi sajūsmināti “ūh-ināja“ un “āh-ināja“, viņš palti smaidīja. “Man prieks, ka jums tā patīk“ viņš noteica plaši izplešot krūtis. Viņš sāka jau atbildēt pat ar “Paldies!“ par panākumiem, kas nebija viņa panākumi.

Apmeklētāji neievēroja viņa komentārus, bet nevarēja neievērot viņa kustības. Palikt pie gleznas nebija pietiekami gidam Vilhelmam. Pamazām pamazām viņš sāka stāvēt priekšā gleznai. Līdz beidzot viņa ķermenis pilnībā aizsedza gleznu. Cilvēki vairs nevarēja redzēt meistardarbu, bet tikai gidu. Līdz darba devējs vairs nevarēja klusēt un stingri noteica: “Šis nav par tevi, Vilhelm. Neaizklāj meistaru darbu!“
Mums kristiešiem var būt ekselentas zināšanas par Dievu, par Dieva meistardarbiem, par pravietojumiem. Bet ko mēs ar to visu darām?

2. Mana vieta orķestrī

Kad uz universa skatuves visi prožektori tiek pavērsti uz universa centru.., uz pašu būtiskāko visā universā…. esiet droši, jums nevajadzēs saulesbrilles!!

Šie prožektori netiks pavērsti ne pret tevi, ne pret mani! Mīlēti? Jā. Augsti vērtēti. Ļoti mīlēti. Jā. Bet centrā? nē. Piedod. Pasaule neriņķo ap mums. Mūsu komforts nav Dieva prioritāte. NAV?

Iedomājieties orķestri. Iedomājieties orķestri, kur katrs grib būt universa centrs. Katrs mākslinieks vēlas sevi izpaust. Tubas pūš nepārtraukti. Bundzinieks intensīvi darbojas ap bungām un timpāniem, lai pievērstu uzmanību. Čellists ar elkoni mēģina aizbīdīt flautistu tālāk no skatuves. Trompetists stāv jau pie diriģenta žilbinot ar savas taures spožumu. Notīs neviens vairs neskatās. Uz diriģentu neviens neskatās. Harmonija? Diez vai… Legālā un pieklājīgā svešvārdā to sauc par kakofoniju. Kurš gan to vēlas? Vai šis orķestris ir laimīgs? (Nerunājot par klausītājiem..)
Nav brīnums, ka mūsu mājas ir tik trokšņainas, darbs tik stresa piepildīts, harmonija tik reta parādība.

Ja es domāju, ka pasaule riņķo ap mani, un Tu domā, ka pasaule riņķo ap Tevi, mums nav cerība vienoties skaistā melodijā.Kas notiktu, ja mēs ieņemtu savas vietas orķestrī un spēlētu mums paredzētās nošu partitūras? Kas notiktu, ja mūsu augstākā prioritāte būtu spēlēt Dieva diriģēto simfoniju?

Ne visiem varētu patikt tāds ierosinājums. Kā tad paliek ar MANI kur tad esmu ES? Un kādēļ Dievs grib paņemt visu godu?! Vai Dievs tādējādi neizrāda egoisma pazīmes?!

3. Kur ir glābšanas laivas kapteinis? Pagriežiet skaļāk!

Iedomājieties, ka peldat līdz kaklam aukstā ūdenī ar savu knapo glābšanas vestīti. Ir tumšs. Kuģis grimst. Cilvēki mēģina pieķerties kam nu var paspēt. Cauri tumšajai naktij un cilvēku sašutuma pilnajām klaigām skan skaļa un rūpju pilna balss. Glābšanas laivas kapteiņa balss. Bet jūs Viņu nevarat saredzēt!! Ir tumšs!

Ko jūs vēlētos, lai laivas kapteinis darītu? Būt kluss? Neko neteiktu? Izbrauktu vienkārši cauri slīkstošajiem pasažieriem? Nekādā gadījumā! Pagriežiet skaļāk kapteiņa balsi!

Bībeles vārdiem mēs teiktu – mēs gribam vairāk redzēt Dieva godību! Ir vajadzīgs, lai būtu skaidri sadzirdams “Es Esmu šeit. Es esmu spēcīgs. Man ir vieta priekš tevis. Es tevi varu izglābt!“ Slīkstošie pasažieri VĒLAS, lai kapteinis atklāj savu būtību!

Vai mēs nevēlamies, lai Dievs izdara to pašu? Paskaties apkārt. Ļaudis ķepurojas vainas, dusmu un izmisuma ūdeņos. Bet Dievs var izglābt. Bet, lai ieraudzītu, kā izglābties, ir jāsaredz Kapteinis!

Tikai nepārprotiet. Dievam nav egoisma problēma. Viņš neprasa sev godu sevis dēļ. Bet mūsu dēļ.

Lai mēs redzētu, kur ir tā stiprā roka, kas var mūs iecelt glābšanas laivā. Un ja esam nokļuvuši drošībā, kas kļūst par prioritāti? Pavisam vienkārši. Parādīt arī citiem, kur atrodas Glābējs! “Nāc! Izturīga glābšanas laiva ir šeit! Spēcīgs pilots! Viņš Tevi var izcelt!“ Pasažieri reklamē pilotu: “Ne mums, Kungs, ne mums, bet Savam Vārdam dod godu Savas žēlastības un uzticības dēļ! “ (Bībele, Psalms 115:1) Dievs mani un tevi pamodināja šorīt vienam mērķim: “Vēstiet citām tautām Viņa godu un it visu tautu vidū Viņa brīnuma darbus! Jo liels ir Tas Kungs un ļoti augsti slavējams, un Viņš ir bijājams pār visiem dieviem“ (Bībele, 1. Laiku 16:24) “No viņa, caur Viņu, un Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžigi!” (Bībele, Romiešiem 11:36)
Bībelē jau Vecajā Derībā ir skaidri pateikts, ka Dievs izredzēja cilvēkus, kam deva vairāk zināšanu par Dievu, lai tie tālāk paustu arī citiem. “Šī tauta, ko Es esmu Sev izredzējis, lai pauž Manu slavu!  Bet tu, Jēkab, tomēr neesi Mani piesaucis, un tu, Israēl, neesi Manis dēļ pūlējies.” (Bībele, Jesajas 43: 21,22)
“Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja Tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji Savu tautu, lai darītu slavenu Savu Vārdu.” (Bībele, Jesajas 63: 14)
Vislielāko apbrīnu manī rosina fakts, ka pat Jēzus atdeva visu godu Dievam Tēvam. Viņš nāca, Viņš izcieta, Viņš varēja visu godu paņemt sev. Bet nē, Viņš ar to paaugstināja Dievu. “Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.” (Bībele, Jāņa 17:4)

Ja pat Jēzus visu darīja, lai pagodinātu Dievu, tas vēl jo vairāk man liek aizdomāties par savu veikumu. Cik daudz es daru, lai pagodinātu Dievu?

4. Atkal piedega? Palaid Dievu “pie plīts”!

Iedomājaties, ka aizejat ciemos pie kāda, kas ir izcils šefpavārs, īsts sautējumu un saldo ēdienu maestro. Savukārt jums… ja cepat kūku… alaž sanāk vai nu “berlins” (ārpuse ok, iekšpuse jēla neizcepusies), vai arī “šokolādes kūka” t.i. piededzis biskvīts. Meistars redzot un zinot jūsu spējas, jums vienkārši iedod kartupeļu grozu, mizojamo nazīti un palūdz nomizot kartupeļus. Un burkānus. Un reizēm arī sīpolus (un mēs mēdzam no tiem raudāt…). Tālāk šefpavārs ķeras klāt ar savu meistarību un gudrību, katliņi šķind, sautējums gurkstot burbuļo, un telpu piepilda kārdinoša smarža. Tiek pasniegts galdā un visi slavē izcilo garšas buķeti, no kuras garšas kārpiņas virpuļo tango taktīs….

Tagad pienāk jūsu “pārbaudījums“. Vai jūs slavējat sevi, jo mizojāt kartupeļus, vai arī … slavējat šefpavāru, kurš šo sautējumu izveidoja! Kurš ir šī sautējuma autors?

Jā, mēs mizojot dārzeņus pieliekam pūles, nosmērējam rokas ar grūtībām…., bet ja mēs apzināmies, ka to visu darbu vadīs šefpavārs… no kā mums bīties? Kad mēs pilnībā varam uzticēties Dievam, ka mēs izdarām savu daļu, un Viņš izdarīs pārējo!
” Zirgu gan sakopj kaujas dienai, bet uzvara nāk tikai no Tā Kunga.” (Bībele, Salamana pamācības 21:31)
“Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.” (Bībele, Filipiešiem 2:13)
Dievs redz mūsu spējas. Viņš redz, ka mēs nespējam paveikt lielo darbu. Viņš piedāvā to paveikt, bet… lai mums arī būtu piedalīšanās prieks, Viņš dod mums iespējas “pielikt savu roku“.
“Viņš cilvēkiem ir dāvinājis priekštiesību kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem un savukārt izplatīt svētības saviem līdzcilvēkiem.

Tas ir augstākais gods, lielākais prieks, ko Dievs vispār spēj piešķirt cilvēkiem. Tie, kas tādā veidā kļūst līdzdalībnieki mīlestības darbos, atrodas vistuvāk savam Radītājam. Dievs Evaņģēlija vēsti un visu mīlestības kalpošanas darbu varēja uzticēt debesu eņģeļiem.

(..) Bet savā bezgalīgajā mīlestībā Viņš izvēlējās mūs par saviem, Kristus un eņģeļu līdzstrādniekiem, lai mums būtu dalība svētībās, priekā un garīgajā augšupejā, ko dod šāda nesavtīga kalpošana.” Elena Vaita, “Ceļš pie Kristus”

Es priecājos, ka Dievs no manis sagaida tikai nomizot dārzeņus, vai reizēm sakult putukrējumu. Jo, pirmkārt, strādāt kopā ar pašu Maestro sagādā milzum daudz prieka, bet, otrkārt, es priecājos, ka man nav jānes milzīgā atbildības nasta.

Mums nav jānodrošina tas, ka cilvēkiem pasniedzam visgardāko sautējumu! Nē, mums ir tikai jāizdara sava daļa. Mazi darbiņi, ar ko Dievs mums dod prieku par piedalīšanos lielajā darbā. “Un cenšanās darīt laimīgus citus, atnesīs svētības mums pašiem. Tieši tāds arī bija Dieva nodoms, dodot mums iespēju piedalīties pestīšanas plāna piepildīšanā.” Elena Vaita, “Ceļš pie Kristus“

Kopsavilkums

1. Kad strādāsim kā Dieva gleznu skaidrotāji, nestāsimies priekšā Dieva meistardarbiem. Lai pagodināts tiek meistardarbu Autors.

2. Šī dzīve nav par mums, bet gan par Viņu. Parādi ar savu dzīvi, kur ir Kapteinis glābšanas laivai. Nelieciet ļaudīm vēl un vēl cīnīties savās mazajās glābšanas vestītēs un salt vainas apziņas, strīdu, naida jūrā.

3. Baudiet prieku sadarboties kopā ar meistarīgo Šefpavāru! Priecājieties, ka mums nav jānes šī kalpošanas vai darbu nasta, bet tikai jāizdara sava mazā daļiņa. Pat ja tā ir sīpolu mizošana, tā galu galā nesīs milzīgu prieku, baudot brīnišķīgo rezultātu.

/Piemēri un pārdomas iedvesmojoties no Max Lucado “It’s not about me”./